Viesnīcnieka Augusta Pētersona sieva Karlīne teikusi - ja man būtu rakstnieces dāvanas, es uzrakstītu kaut tikai vienu grāmatu. Proti, par veco Baltijas viesnīcu Baltischer Hoff. Par tās likteni, ļaudīm, kas te apgrozījās un notikumiem, kas te risinājās Divdesmitā gadsimta sākumā.
Šo stāstu glabāju jau ilgi. Tāpat kā mana lielākā draudzene Karlīne, es gluži vienkārši nespēju klusēt.
Kad 1903. gadā Karlīne ar Augustu kļuvu par maniem īpašniekiem, viņi nemaz nenojauta, ka visa šī avantūra ar viesnīcas pirkšanu izvērtīsies par viņu dzīves skaistākajām lapām. Patiesībā abi bija nolūkojuši blakus Meža parkam esošo Zušu muižu. Taču, kad pirkuma dienā īpašnieks paziņojis par pēkšņu nepieciešamību celt cenu par vairākiem zelta desmitniekiem pāris vecu koku dēļ, Augusts, straujas dabas būdams, saniknojās un atcēlis līgumu.”Ar tik nepatstāvīgu cilvēku man saistības nav vajadzīgas!” viņš esot piecēlies kājās un projām bijis.
Noskumuši un vīlušies Pētersonu pāris esot devušies projām, kad pa ceļam Augusts gluži nejauši sastapa kādu paziņu no skolas gadiem. Viņš teicās, ka zinot kādu viesnīcu, ko tagad pārdodot Cēsīs. Tās īpašnieks vecais Binders esot ticis pie ievērojama mantojuma Vāczemē. Nedomājot viņi sēdās vilcienā un devās uz Cēsīm namu apskatīt. Tad arī pirmo reizi tikāmies un uzreiz sadraudzējāmies.
Tā šeit sākās viesnīcnieku Pētersonu stāsts. Kā savās atmiņās raksta viesnīcnieku meita Anna Ortrūde:
"Baltischer Hoff pastāvīgie viesi bija cara laika augstākā ierēdniecība no Sankt Pēterburgas, kas šeit ieradās uz dažādām muižniecības apspriedēm un landtāgiem.
Jau no sākta gala man bija laba slava,taču Pētersonu laikā tā aizsniedzās līdz pat Londonai. Pētersonu ģimenes ārsts Ķivulis stāstīja,ka iegrāmatojot savu ceļojumu Kūka birojā Londonā Balticher Hoff viņam ieteikta kā labākā viesnīca Livonijā. Biju slavena ar labu ēdināšanu, kas bija Karlīnes un viņas kulinārijas skolas nopelns. Tāpat daudzi uzslavēja mūs par ekselentu tīrību un relaksējošu mieru. Šo klusumu un mieru atminos joprojām.
Ejot garām lielajai ēdamistabai, tik vien bija dzirdams kā klusa trauku ieskanēšanās vai glāžu šķindoņa. Zāli ieskāva klusinātas sarunas, kas nebija skaļākas par baložu dūdošanu. Bet kāpnes bija klātas ar sarkaniem celiņiem,kas apslāpēja smago zābaku un kurpju radīto troksni.
Viena no spilgtākajām atmiņām ir šveicars, kas stāvēja pie ārdurvīm. Ik reizes, kad mazā Anna ar auklīti Ķīnīti pārnāca no pastaigas, viņš plati smaidīdams, mudīgi, mudīgi atvēra viņām durvis. Lepnā mundiera zelta pogas laistījās bij’ vasar vai ziema."
Pēcpusdienā pēc garākas pastaigas pa tirgu un pilsētas parkiem kungi ar kundzēm mēdza uzkavēties pirmā stāva Benca Joseloviča cepuru veikalā vai Haina Kusmana monētu un pulksteņu veikalā. Tur nu bija ko redzēt! – pulksteņu rādītāji tikšķēja kā radio koris; to ķēdītes un apvalki laistījās vienā zeltā. Taču kundzes vienmēr ātri vien savus laulātos draugus ar viltību izdabūja ārā no Kusmana kunga bodes un steigtin steidzās pa blakus durvīm iekšā pie Joseloviča kunga, kurš bija izcils cepuru meistars .Kundzes visādi grozījās pie spoguļiem, mērīdamas elegantās cepures, kas bija darinātas no dažnedažādām ciku cakām, mežģīnēm un dekoratīviem ziediem.
Dienas aizritēja rosīgi, ikkatrs cilvēks,ko uzņēmām, palicis atmiņā ar ko īpašu...
Diemžēl Pētersonu laiki beidzās. Nāca vāci, nāca krievi. Gar maniem logiem ņirbēja dažādi formas tērpi un karogi.
Ilgus gadus vēl kavējos atmiņās par Pētersoniem, kamēr te rosījās strikti kungi un kundzes formās. Katru rītu man vajadzēja viņus sveicināt ar „Dobrij ģeņ!” Taču dzīve ritēja uz priekšu - ik dienas te rosījās daudz ierēdņu klasiskos kostīmos un arī kundzes vienmēr uzkrāsoja lūpas - sārtas jo sārtas un acis ar’ uzsmiņķēja – zili zaļos toņos.
Daudzus gadus pēc tam, kad dodoties uz Uzvaras laukumu, man garām paslīdēja jauni puiši ar sarkanbaltsarkaniem karogiem rokās un patriotiskām dziesmām sirdī, mani apciemoja kāda kundze. Viņas sejā un runas manierē manīju ko pazīstamu. Tā bija Karlīnes mazmeita - Baiba Peciņa. Tad nu pa vakariem mēs abas viena ar otru sarunājamies par senajiem viesnīcas laikiem, par tās smalkajiem viesiem, jaunkundzēm ar greznajām Benca cepurēm un īpašajām Karlīnes receptēm. Bet Augusta Pētersona vārds atkal klīst vietējo čalās, kad tiek runāts par saviesīgiem vakariem ar dzeju un mākslu...
Autors: Agita Salmiņa
