6. Bīdenrota nams. Liela Katrīnas iela 19

Sveiks, garāmgājēj! Es te stāvu… stāvu un domāju: 160 gadu – tas ir daudz vai maz?
Redzi, vēstures pētnieki un arhitekti lēš, ka man varētu būt 150 – 160 gadu. Bet kas to tagad lai zina punktīgi pateikt, es pati jau ar pēc daudzajām pārbūvēšanām vairs lāga neatceros. Tas tomēr bija tik sen…

Par mani pašu vecāki ir dolomīta akmeņi, kas iebūvēti mana pagraba pamatos. Tie savā starpā nemitīgi tērgā un plātās, ka kādreiz tiem esot bijusi daudz košāka dzīve un amats. Esot tupējuši pilsētas mūrī tepat netālu pie Katrīnas vārtiem un sargājuši pilsētu. Tie gan laikam veci kā pasaule, bet tarkšķ vienā baltā gabalā! Kādreiz Katrīnas iela esot bijusi viena no galvenajām Cēsu pilsētiņas ielām.
Tās sākumā, tirgus laukuma malā bijis rātsnams, bet tepat blakus, pāri ielai, manas kaimiņienes pagalmā viduslaikos bijusi krievu baznīca, ko cēluši krievu tirgoņi. Tagad no tās gan neko vairs neatradīsiet, jo jau 17.gs. tur bijušas tikai drupas.

Vēl pirms gadiem vienpadsmit, divpadsmit man blakus kreisajā pusē slējās māja, kas zināja stāstīt, ka pirms manis, ap 1781 – 1790.gadu šajā vietā bijis augļu dārzs. Tas piederējis cepurniekam Johanam Ādamam Drallam, kas to bija pircis no Šarlotes Eleonoras Širmas. Cepurnieka puikām dikti smeķējuši ķirši. Tie centušies rāpelēt par smalkajiem koku zariem, lai aizsniegtu sārtās ogas. Reizēm ar ķiršu kauliņiem un sīkiem akmentiņiem spēlējuši kariņus, par ko pēc tam no paša Dralla dabūjuši trūkties un pātarus vācu mēlē skaitīt.
Vēl vairākus gadu desmitus pēc tam mana vieta pilsētas rātes papīros un dažādās revīzijās uzrādās kā dārzs vai tukšais laukums, līdz 1845.gadā šo zemes gabalu iegādājas baznīcas galdnieks Vilhelms Ferdinands Bīdenrots.

Lai arī pirms viņa te un blakus mājā saimniekojuši darbīgi ļaudis – zelta un sudrabkalis Heijers, galdnieks Klāsens, tomēr tieši Bīdenrots mani cēlis tādu, kāda esmu. Viņš bija atzīts un cienīts meistars, tomēr rocība 19.gs. sākumā visiem bija šaura un cilvēkiem bija daudz jānopūlas, lai cik ne cik izgrozītos. Tādēļ arī mani pamati celti no visiem iespējamiem būvmateriāliem – kādreizējā pilsētas mūra akmeņiem, lieliem un pavisam maziem laukakmeņiem, dažādu izmēru ķieģeļiem. Man pašai vismīļāki ir ar roku darinātie ķieģelīši, kas iemūrēti pagraba velvēs. Tie varētu būt kāda 19.gs. mūrniekzeļļa roku darbs.

Bet tagad vērīgi paskatieties uz mani! Redzat manu neparasto formu? No sākuma es nemaz tāda neizskatījos. Es biju vienkārša, neliela, vienstāva dzīvojamā mājiņa. Taču augot meistara Bīdenrota rocībai un ģimenei kļūstot kuplākai, radās nepieciešamība pēc plašākām telpām. Tā 1867.gada 27.jūnijā Cēsu pilsētas maģistrāts deva atļauju galdniekam Vilhelmam Ferdinandam Bīdenrotam izbūvēt blakus māju jeb piebūvi. Vēl tagad manu iekšējo nesošo sienu veido it kā divu atsevišķu māju ārsienas, arī iekšējais plānojums gadu gaitā ir mainījies tikai nedaudz. Vai ievērojāt, ka siena kreisajā pusē ir slīpa? Tas tādēļ, ka tā atrodas uz āderes. Seno laiku būvmeistari tās vienmēr rūpīgi izpētīja un mājas cēla tā, lai āderes nešķērsotu istabas.

Bet ko nu es tik daudz par sevi vien! Nevaru taču nepastāstīt par pašu meistaru – manu pirmo saimnieku galdnieku Bīdenrotu. Viņa slavenākais roku darbs ir Cēsu Sv. Jāņa baznīcas altāris, ko meistars taisīja no ozolkoka, ārkārtīgi greznā un rūpīgā koktēlniecības griezumā. Ļaudis tais laikos runāja, ka projektu altārim esot zīmējis kāds smalks Pēterburgas arhitekts vārdā Štakenšneiders. Altāri baznīcā uzcēla 1858.gadā un galdnieks Bīdenrots par darbu saņēmis 2400 sudraba rubļus. Par to, ka Bīdenrots bijis ievērojams vīrs liecina arī tas, ka viņš darbojies Cēsu rātē, kaut gan pēc dabas nebija diez ko mutīgs. Viņam vairāk patika gar tiem saviem kokiem ņemties nekā smalku kungu saietos muti dzesināt.

Bet Bīdenrota kundze bija dikti mīlīga un lustīga. Kad ko šuva, arvien pie sevis dungoja kādus meldiņus, visbiežāk to par „Schöne Müllerin”. Vēlāk jau mazā Elīzabete arī vilka līdz.

Pēc tam zem mana jumta mituši daudz un dažādi ļaudis, līdz pirms gadiem vienpadsmit laimīgā kārtā nonācu arhitektes Sarmītes Bumbieres īpašumā. Interesanti, ka mani pucējot Sarmīte atrada pusi no pistoles un cara laika vēstuli krievu valodā.

Autors: Kristīne Timermane-Malēja