Te Rīgas ielā, vecā tirgus laukuma malā kņada un rosība valdījusi vienmēr, tāpēc nemaz īsti neatminos, kā un kad esmu radies. Svaiga, tikko cepta maize, koloniālpreces, zelta un sudrablietas, smalkas cepures, elegantas rītakleitas un gaumīgi vakartērpi, saldumi un dažādas sīkpreces – to visu reiz varēja nopirkt zem mana jumta. Vai varat iedomāties, ka pagājušā gadsimta sākumā te vienlaicīgi darbojās viens veikals, divas sīkākas bodītes un vēl traktieris? Augšējos stāvos, protams, bija arī dzīvokļi, kuros mitinājās gan saimnieku ģimenes, gan īrnieki. Un saimnieku pa šiem gadu desmitiem man bijis gana daudz. Katrs no tiem kaut ko pārbūvējis, uzbūvējis un piebūvējis, tāpēc arī mana izcelsme ir tik neskaidra.
Daudzo gadu desmitu gaitā mana seja mainījusies tik ļoti, ka reizēm liekas – pats sevi nepazīstu. Ja atmiņa neviļ, mani ap 1789.gadu uzcēla birģermeistars Johans Georgs Hūns. Biju viens no retajiem akmens namiem Cēsīs, un jau tolaik pa pirmo stāvu šeptēja izveicīgi andelmaņi, kas lielākoties runāja un savas kundes apkalpoja vācu mēlē. Tais laikos veikali un bodes nedrīkstēja būt kur citur, kā vien gar tirgus laukuma malām.
Pēc tam, kad gandrīz gadu simteni manās sienās saimniekoja vācu ģimenes, nonācu agronoma Reinholda Sigismunda Pētersona īpašumā, kurš mani nopirka par 5400 rubļiem. Pētersons bija apsviedīgs vīrs. Neskatoties uz to, ka veikalu telpas pirmajā stāvā jau bija, viņš ierīko traktieri un 1870.gadā Cēsu rātei lūdz atļauju namam piebūvēt vēl nelielu maizes veikaliņu no dēļiem. Maizi cepa Pētersona kundze. Kad viņa ņēma laukā no krāsns savus zeltainos kukulīšus, smaržoja visa Rīgas iela un Tirgus laukums, tāpēc pircēju netrūka. Vēlāk mātei palīdzēja arī meitas. Visas skaistas un daiļas kā puķes! Īpaši izdarīga un runātīga bija Jūlijas jaunkundze, kura tirgus dienās no sabraukušajiem lauku puišiem ne atkauties nevarēja. Tomēr viņai sirdī bija iekritis kāds vācu jaunskungs uzvārdā Plamšs, ko viņa vēlāk arī apprecēja.
Par Jūliju Plamšs pastāstīšu Jums vairāk, jo līdz ar nokļūšanu viņas īpašumā jauna dzīve sākās arī man. Apsviedīgumu un māku visādi izgrozīties Jūlija bija mantojusi no tēva. Pēc vecā Pētersona nāves saņēmusi mani, nu jau nedaudz noplukušu namu mantojumā, viņa daudz nedomādama nolēma mani pārbūvēt. 1886.gadā Jūlija Plamšs no Vidzemes pilsētu hipotēku biedrības aizņemas 15 000 rubļu un visa Cēsu sabiedrība aizturētu elpu gaidīja, kas no tā visa iznāks, ja sievišķim uztic tādu milzīgu naudas summu. Es tiku tā pārtaisīts, ka vēlākie īpašnieki nosprieda, ka ap šo laiku – 1886./ 1887.gadu esmu tikai celts. Arī veco, no dēļiem sanagloto maizes bodīti Jūlija lika nojaukt un uzcelt par jaunu no ķieģeļiem. Veikalu telpas viņa izīrēja cepuru meistaram Oberlenderam un tirgotājiem Jākobsonam un Stirnem, bet pati turpināja saimniekot traktierī un nelielajā maizes ceptuvē. Laikā, kad Cēsīs traktieru un iebraucamo vietu bija saradies ka biezs un tie sāka nest mazāk peļņas, Jūlija Plamšs savu traktieri slēdza un vecā zirgu staļļa vietā pagalmā ierīkoja telpu jēlādu žāvēšanai. Tā viņa, lai arī kādi laiki nāktu, vienmēr prata savus veikalus noturēt. Pēdīgi Plamšs kundze ar kungu sadomāja doties uz vīra dzimteni Vācijā un savu īpašumu pārdeva veikala telpu īrniekam Hugo Stirnem.
Hugo Stirne ar sievu Kristīni un bērniem manās sienās saimniekoja 24 gadus. No sākuma viņiem piederēja koloniālpreču veikals, tad dzelzs un tērauda preču veikals, līdz 1934. gadā viņi mani pārdeva izslavētajam tirgotājam Voldemāram Rumpītim. Taisnības labad, gan jāsaka, ka Rumpīša manufaktūras veikals te darbojās jau no 1931.gada.
Pats tirgotājs Voldemārs Rumpītis bija varen smalks kungs. Bez cēsnieku iecienītā veikala viņam piederēja arī lepnais nams Palasta ielā 11, kur tagad atrodas Cēsu mākslas skola. Tolaik dzirdēja ļaudis runājam, ka viņš to esot nopircis no kādiem vācu baroniem. Pie naudas Rumpītis bija ticis, jo viņam labi veicās ar tirgošanos. Viņš prata sagādāt vajadzīgo preci gan izsmalcinātām kundēm, kam patika plātīties ar dārgām mantām, gan vienkāršākiem ļaudīm, kas ar naudu tā nemētājās. Par tirgotāja vērienu liecina arī tas, ka viņš reiz atļāvās vietējā Cēsu avīzē parasta sludinājuma vietā ievietot fotogrāfiju ar sava veikala skatlogu. Un tas viss bija laikā, kad avīzēs fotogrāfijas vēl nedrukāja! 30.gados te bija maza “dāmu paradīze”. Pie Rumpīša varēja dabūt štātes visdažādākajai gaumei un rocībai, bet mazākajās telpās bija “Laimas” saldumu tirgotava, Miķeļa Ikoņikova frizētava un Jozepsones kundzes cepuru veikals.
Tiklīdz Voldemārs Rumpītis no veikala telpu īrnieka kļuva par manu īpašnieku, būvniekiem tika pasūtīts visai nopietns pārbūves projekts. Un tā 1935.gadā es atkal ieguvu jaunu seju ar plašiem skatlogiem pirmajā stāvā. Gādīgs saimnieks būdams, Rumpīša kungs ieviesa tā laika jaunākos “civilizācijas sasniegumus”: dzīvokļos tika ierīkotas ūdens klozetes, vannas un ūdens piegāde, savukārt eļļas lampas tika aizstātas ar elektrisko apgaismošanu.
Īsti nezinu, kā tas sanāca, taču 1939.gadā atkal nokļuvu jauna īpašnieka rokās. Par to “Cēsu Avīzē” vēsta sludinājums:
“Paziņoju visiem maniem ilggadīgiem, godājamiem pircējiem, ka savu manufaktūras, galanterijas un gatavu apģērbu tirgotavu Cēsīs, Rīgas ielā Nr.23 esmu nodevis plaši pazīstamai Jelgavas firmai “Jānis Bisenieks”. Līdz ar šo izsaku visiem līdzšinējiem mana veikala apmekletājiem vissirsnīgāko pateicību par dāvāto uzticību. Laipni lūdzu to pašu uzticību dāvāt arī manam pēctecim Jānim Bisenieka kungam, kura uzņēmumi Jelgavā un tās plašā apkārtnē baudija pircēju nedalītu piekrišanu.
Augstcienībā Voldemārs Rumpītis”
Autors: Kristīne Timermane-Malēja
