5. Andersona foto ateljē. Lielā Kalēju iela 5A
Esiet sveicināti manā namā!
Lai arī 100 gadu pagājis no tā brīža, kad atvadījos no šī nama, tas tomēr joprojām ir mans nams. Šī māja glabā manu stāstu. Stāstu, kas nebeidzās ar manu aiziešanu, bet turpinājās arī pēc tam. Šodien man ir svētku diena, jo jūs esat atnākuši ciemos. Un es dalīšos ar jums sava nama atmiņās. Varbūt nezināt, bet varbūt esat aizmirsuši – esmu fotogrāfs. Cēsu fotogrāfs Kārlis Andersons; tas pats, kurš dzimis pirms 168 gadiem tepat mūsu apriņķī – Dzērbenes Nēķena muižas Urbiņos.
Vispirms gan es biju skolmeistars, kurš savu amatu mācījies vēl Cimzes vadītajā skolotāju seminārā. Cimzes tēvs arī manu roku koru diriģēšanā ievadīja. Vecais Cimze aizvien mudināja neapstāties pie paveiktā, bet tiekties pēc kā jauna, viņš vienmēr interesējās par savām audzēkņu darba gaitām un drošināja tos uzņemties arvien jaunus izaicinājumus.
Un fotografēšana tais laikos bija kas jauns, tā bija kā noslēpumaina māksla, kas radīja mūžībai. Kad es šodien skatos uz tām mazajām kastītēm jūsu rokās, kas arī saucas fotoaparāti, man jūsu nedaudz žēl. Jūs nezināt tā piedzīvojuma, ko var sniegt īsts fotografēšanas process un bilžu taisīšana. Un nepazīstat tā saviļņojuma, kas bija klientiem, saņemot savas portrejas no fotogrāfa rokām. Ko lai dara, iegūstot ko jaunu, kaut ko arī zaudējam. To saucot arī par attīstību. (Bet nu gan novirzījos)
Un tā, - pēc desmit draudzes skolas vadītāja amatā nostrādātiem gadiem Valmieras Kokmuižā, devos uz Vāciju apgūt fotogrāfa mākslu pie turienes meistariem. Veselu gadu pavadīju Vācijā, darbodamies vairākās fotogrāfiskās iestādēs, lai iepazītu visus uzlabojumus un papildinājumus, kas pēdējā laikā bija radušies fotografēšanas mākslā. Atestātu es saņēmu Fridriha Millera fotogrāfiskajā iestādē Minhenē.
Kad nu jauno amatu biju apguvis, atgriezos Latvijā un raudzījos pēc kādas vietas savam fotoateljē. Cēsīm vēl sava pastāvīga fotogrāfa tolaik nebija, un pilsētas dome laipni piekrita manai vēlmei nodarboties ar mākslas fotogrāfijas amatu un ierīkot fotoateljē. Tā 1880. gada 19. maijā no Vidzemes guberņas pārvaldes saņēmu atļauju atvērt fotoateljē Cēsu pilsētā, Vaļņu ielā, dārznieka Birnbauma nekustamā īpašuma robežās. Tai laikā es biju vienīgais fotogrāfs Cēsīs. Kādus tik ļaudis un kādas vietas es netiku fotografējis! Arī apkārtējie muižnieki mani aicināja pie sevis, lai iemūžinu viņu muižas ēkas un pašus īpašniekus savās mākslas fotogrāfijās.
Pēc astoņiem darba gadiem Cēsīs es vairāksolīšanā nopirku šo sarkano mūra namu ūtrupē, kur nenomaksātu parādu dēļ izsolīja Magnusam Helleram piederošos nekustamos īpašumus. Blakus, kur tagad tā tukšā vieta, atradās vienstāvu koka nams ar 4 dzīvokļiem, kas arī nonāca manā īpašumā. Es turpināju tos izīrēt, bet šajā namā otrajā stāvā ierīkoju fotogrāfijas ietaisi ar stiklotu verandu un paša dzīvokli ar zāli, ēdamistabu, guļamistabu un meitas istabiņu. Apakšējā stāvā izīrēju divus plašus dzīvokļus.
Jūs jau redzat, - šis ir viens pamatīgs nams, un tas deva svētību manam darbam. Iekārtoju foto ateljē ar salona dekorācijām, mēbelēm un vajadzīgām ierīcēm. Man bija piecas foto kameras, no kurām viena – ceļojumu kamera – un 10 dažādi foto objektīvi.
Logos izliku reklāmu, un bildēties nāca gan tuvi, gan tāli. Laukos jau vispār tolaik fotogrāfa nebija, un kuram gan nevajadzēja uztaisīt portreju, ko ielikt albūmā par atmiņu? Tā pagāja trīsdesmit gadi šai amatā. Kas tie bija par skaistiem, ražīgiem gadiem! ...Toreiz Cēsis vēl Vendenes vārdā sauca un tās pavisam citādas izskatījās...
Ar savu mākslas foto piedalījos izstādēs un arī ar medaļām mana fotogrāfija tika godalgota gan Cēsīs, gan Rīgā, gan Maskavā... Jā... un tad es atstāju šo namu uz mūžīgiem laikiem..., tas bija tieši pirms 100 gadiem, 1912. gada aprīlī... Namā palika mana kundze Natālija un gadu vecais dēliņš Kārlītis. Natālija tiem laikiem bija neparasti uzņēmīga sieviete. Var jau būt, ka arī Dieva vārds un mana aizsaules svētība palīdzēja viņai ikdienas gaitās. Uzturēt kārtībā un izīrēt māju, rūpēties par darbnīcas izīrēšanu citiem fotogrāfiem un manas firmas – Kārlis Andersons Cēsīs – vārda saglabāšanu jebkuros apstākļos, mūsu dēlu augstskolā izskolot un vēl baznīcas draudzē rosīgi darboties, - tādas sievietes tolaik bija retums.
Gāja jau brīžam Natālijai ar to izīrēšanu dažādi, reizēm fotogrāfi mainījās viens pēc otra, bet tad atnāca jaunais Pēteris Paukšēns, un nu mans darbs bija drošās rokās. Tāpat manam dēlam Kārlītim nu bija atradušās rotaļu biedrenes – Paukšēna meitiņas. Izdarīgs un sabiedrisks gan Pēteris bija, un klientu viņam netrūka. Ja esat dzirdējuši, ka kādreiz Drabešos tāds dzejnieks Čaks ir dzīvojis un strādājis, tad arī viņš bija atradis ceļu uz Paukšēna mājām un daža laba bilde par to vēl šodien stāsta. Bet tas jau ir Pētera Paukšēna stāsts, un tas ir gana garš stāsts, lai to varētu vienā reizē izstāstīt. Bet mēs jau vēl tiksimies citu reizi, vai ne? Un tad atkal būs jauns stāsts, kuru stāstīs Pēteris Paukšēns, bet es būšu neredzamais mājas gars, kurš šo stāstu līdz ar jums klausīsies.
Autors: Māra Baķe
