Sveicināti mīļie viesi! Piesēdiet, iekārtojieties un saspicējiet ausis! Jo man ir daudz ko Jums pastāstīt.
Vēl ilgu laiku pirms jūsu vecmammām un opīšiem, kad nebija ne telefoni, ne interaktīvās tāfeles vai rentgenta aparāts, tavu brīnumu, arī tad cilvēki tika ārstēti , un arī tad viņi skolojās. Tās bija citas Cēsis un arī cita Lielā Līvu iela 1.
Taču viss sākās vēl mazliet agrāk. Tālajā 17. Gadsimtā ,kad biju vēl tikai neliela koka ēka ar lubu jumtu un smukuma pēc apmesta ar kaļķi no ielas puses – Cēsis piedzīvoja tumšus laikus. Plosījās mēris, viņsaulē aizgāja gandrīz puse iedzīvotāju un vēsturiskajā 1748.gada ugunsgrēkā nodega gandrīz visa pilsēta. Man paveicās un tiku cauri vien ar pamatīgu nokvēpšanu, taču pārējo ēku vietā pavērās rēgaini gruveši . Majors Švanenbergs, mans īpašnieks, nopriecājās par šādu Dieva labvēlību un sāka mani pucēt.
Maz pamazām izaugu par simpātisku namu. Man bija pelēki balti krāsota izbūve, puse no tās bija veidota no dēļiem, bet otra ,kas stiepās līdz griestiem, savukārt veidota stikla logos. No izbūves uz abām pusēm stiepās balti pelēki krāsotas margas vīnogulājiem. Katru viesi sveicināju ar tā laika manierē ieturētām durvīm ar glītiem āķīšiem un eņģēm. Biju tik ļoti uzpucēts, ka nu varēju lepni slieties pretī kaimiņu Princesei.
Daudzi sāka par mani interesēties, kļuvu pamanīts. Tā 1849.gadā, likdams galdā 3200 rubļus, par manu īpašnieku kļuva Cēsu pirmais ārsts un titulārpadomnieks Aleksis Adolfi. Tas jau bija sen un daudz kas piemirsies, taču viņa jūtīgo un maigo dvēseli atceros vēl šobaltdien. Ar atvērtu sirdi viņš uzklausīja savus pacientus un no tiesas centās palīdzēt. Vienā no istabām viņš iekārtoja pieņemšanas punktu. Ļaudis nāca ar sūdzībām, bet projām vienmēr aizdevās priecīgi un apmierināti. Vakaros, pakāris balto virsvalku kaktā, Adolfi veltīja mīļas dzejas savai sievai.
Liebesleben/ mīlas dzīve
Mein Lieb, bin ich ein See fürwahr,/
Groß, tief und sturmgehügelt:/
Sei du die Sonne, die sich klar/
Auf stiller Fluth ihm spiegelt!
Bin ich die Muschel, die da ruht,
Vom Meerschlamm trüb umfeuchtet:
Sei du der Perle reine Gluth,
Die ihr im Herzen leuchtet!
(..)
Vācbaltu vidū viņš izpelnījās atzinību un tika novērtēts kā labs dzejnieks. Runā,ka mīlestība taču ir vislabākās zāles it visam... varbūt tieši tādēļ viņš bijis tik labs ārsts. Kas to var pierādīt, kas noliegt?
Starp citu,kā jūs jūtaties? Vai neesat jau saguruši?
Nu tad klausieties tālāk! Rakstot atzīšanās ne tikai savai mīļotajai,bet arī dzimtenei un dabai,Adolfi šeit aizvadīja sava mūža pēdējos gadus.
Tad lirisko noskaņu manā dzīvē nomainīja didaktika. Pasaulē valdīja jaunas vēsmas, Cēsis kļuva dzīvīgākas. Ik dienas vēroju ceļotājus , kas pilsētā ieradās no Drabešu puses pa jaunatklāto šoseju. Ap to laiku – tas ir 1894.gadā pie manis ieradās un uz dzīvi apmetās jauno strāvu pārņemtais un ievērojamais skolu darbinieks un pedagogs Kārlis Millers. Neviens latviešu skolotājs neesot tik daudz jaunekļu sagatavojis un izvadījis uz augstskolu, kā mans saimnieks un arī es. Ar godu uzņēmu šo Vecpiebaldzēnu un atbalstīju viņu, kad šeit tika atvērta zēnu sešgadīgā reālskola. Un tāpat kā es kalpoju savam saimniekam, arī viņš nevis uzkundzējās, bet kalpoja visiem, ar ko bija darīšanā, šī vārda labākajā nozīmē. Tie bija viņa skolnieki, draudzes locekļi, laikabiedri, kaimiņi un citi. kā savus bērnus viņš izskoloja spēcīgas personības - politiķi un sabiedrisko darbinieku Andrievu Niedru, ķīmijas zinātņu doktoru ,profesoru Jūliju Aukškāpu, dzejnieku Apsesdēlu, tēlnieku un profesoru Kārli Jansonu un citus. Lai arī daudzos uzskatos Millers bija strikts un negrozāms, pēc dabas viņš bija ļoti laipns, viesmīlīgs un atsaucīgs. Taču tiesa,ka ļaužu izglītošana bija lieta par ko viņš cēlās un krita. Atbildēdams uz vienā no laukskolotaju sapulcēs radušos jautājumu „Vai mācība kas tiek sniegta caur mūsu laukskolām un it īpaši caur draudzes skolām iet tālu pār mēru kas tautai vajadzīgs un derīgs un vai tā mācība ir par ļaužu samaitāšanu?” Millers atbild „ Ja grib uz šo jautājumu dot jebkādu atbildi , tad visupirms jāprasa –cik lielam tad vajag būt šim mācību mēram. „Kas tautai vajadzīgs un derīgs? ” tautai ir vajadzīgs un derīgs tik liels mācības mērs kādu viņai mūžu laukskolas nekad nespēs pasniegt, jo to uzdevums ir tikai to tautas daļu mācīt kuru daži labi vēl pēc viduslaiku ieraduma mēdz nosaukt par ļaudīm (die Leute) „.
Ik rītu te saskrēja vesels bars zēnu - visi izslāpuši pēc zināšanām - Millerā viņi klausījās kā Dievā. Starpbrīžos koridori un pagalms dunēja no zābaku rīboņas un bumbu spēlēm. Bet projām zēni devās aukliņā iesienot grāmatas, ko izstudēt mājās.
Starp citu..kas bija pēdējā grāmata ko lasījāt?!
Zinu, zinu - jums jāskrien noklausīties parējos stāstus. Atnāciet vēl kādu reizi, man ir vēl gana, ko jums stāstīt!
Autors: Agita Salmiņa
