Spogulīt, spogulīt, saki man tā! Kura ir visskaistākā?
Atļaujiet jūs sveicināt, dārgās dāmas un godājamie kungi! Jūs droši vien jau būsiet dzirdējuši, ka cēsnieki mani mēdz dēvēt par “Princešu namu”. Tas nekas, ka manas lepnās parādes kāpnes sen kā jau aizslaucījis steidzīgais laiks, sulaiņi klāj mielasta galdu uz mākoņa maliņas, bet princeses patvērušās pasaku grāmatās. Sakiet, vai jūs ticat pasakām? Pasakām par princesēm?... Pat, ja nē, es jums vienu tomēr pastāstīšu.
Reiz, nemaz ne tik senos laikos Cēsu pilsmuižu nopirka kāds grāfs vārdā Karls Eberhards fon Zīverss. Līdzās vecajām pilsdrupām viņš uzcēla jaunu, skaistu pili, kurā apmetās uz dzīvi ar savu sievu un daudzajiem bērniem. Zēni kā jau zēni apguva dažādas zinības, trenējās kara mākslā un mācījās no tēva muižas vadīšanas gudrības. Bet grāfa meitas, jaunās komteses, līdzās zinībām, kas jāmāk katrai dižciltīgai jaunkundzei, augām dienām vingrinājās pianīna spēlē, mājskolotāja vadībā apguva svešvalodas un izsmalcinātas manieres. Viņu māmuļa grāfiene Marta Juliana īpašu uzmanību pievērsa pēdējam, jo tolaik no meitenes izrādīšanas sabiedrībai lielā mērā bija atkarīga arī viņas veiksme precību lietās. Tā kā Zīversu ģimenē bērnu bija daudz, bija skaidrs, ka visiem mantojuma nepietiks.
Kad meitenes vēl bija mazas, viņas sapņoja par iznesīgiem, staltiem prinčiem, kas kādudien atjās viņām pakaļ. Un lai arī pēc titula mazās grāfa meitas sauca par komtesēm, viņas sava tēva pilī dzīvoja kā īstas princeses. Anna Sofija Jūlija, Šarlote Elizabete un Katarīna Vilhelmīne allaž bija glīti sapucētas kuplās, gaisīgās kleitiņās un vieglās kurpītēs. Guvernantes uzraudzībā viņas brīvi skraidelēja pa plašajām pils istabām. “Mammī, kad es varēšu mācīties dejas? Es tik ļoti gribu uz balli!”, grāfienei bieži taujāja Anna Sofija, vecākā no meitenēm. Visvairāk Annai patika tās stundas, kad varēja klausīties Kaufmanes jaunkundzes stāstījumā par piedzīvojumiem ballēs Reinzemē un to, kā jāuzvedas jaunām, augstdzimušām dāmām. Reizēm viņa pieskrēja pie spoguļa, graciozi palocījās un novērtējusi savu spoguļattēlu apmierināti sev uzsmaidīja. Dažkārt mazā roka tika pastiepta iedomāta kavaliera virzienā nobučošanai.
Turpretī Šarloti Elizabeti un Katarīnu Vilhelmīni Kaufmanes jaunkundzes sabiedrība garlaikoja. Abām jaunākajām komtesēm bija tikai viena gada starpība un tās vislabprātāk uzturējās viena otras sabiedrībā. Šarlote un Katarīna ik pa laikam mēdza nozust no Kaufmanes jaunkundzes redzesloka, lai dotos slepenos klejojumos pa pilsmuižas apkārtni vai paslēptos tēva bibliotēkā. Galvenais bija laikus atgriezties un paspēt uz vakariņām, zem galdauta kuplajām faltēm pat māmuļas vērīgās acis nemanīja sabristās kurpes.
Tā pamazām tēva pilī mazās grāfa meitas izauga par jaunām, dižciltīgām dāmām. Viņu vecākie brāļi jau bija devušies plašajā pasaulē pierādīt savu izveicību un drošssirdību kaujas laukos, kad grāfiene Marta Juliana aizvien biežāk sāka ieminēties vīram par meitu precību lietām. Tika nolemts sarīkot masku balli un ielūgt uz to visas tuvākas un tālākas apkaimes muižnieku ģimenes, bet jo īpaši tās, kurām bija neprecēti dēli. Pēc pāris mēnešiem pilī sabrauca ap 180 viesu, galdi vai lūza no gardiem cepešiem, saldiem raušiem un kūkām, netrūka arī svešzemju augļi un izsmalcināti dzērieni no grāfa vīna pagraba. Tomēr grāfu Zīversu pūles tikai daļēji vainagojās panākumiem. Pēc neilga laika Anna Sofija apprecējās ar Jāņmuižas īpašnieku muižkungu Veisu, taču Katarīna Vilhelmīne un Šarlote Elizabete spītīgi uzstāja, ka tuvākajā apkaimē viņām piemērotu vīra kandidātu neesot.
Gādi gāja, un lai arī pilī tika rīkotas vēl vairākas greznas balles, tomēr Katarīna Vilhelmīne un Šarlote Elizabete tā arī neapprecējās. Pēc vecā grāfa nāves Cēsu pilsmuižu mantoja komtešu vecākais brālis Karls Gustavs, kurš pārbrauca no Krievzemes ar savu jauno sievu grāfieni Helēnu un uzsāka pilsmuižā vērienīgas pārmaiņas. Vecā grāfiene Marta Juliana, negribēdama dēlam traucēt, nolēma savu mūža nogali pavadīt kur citur un iegādājās mani. Es tiku pārbūvēta un grezni izrotāta, lai godam varētu sveikt jaunās saimnieces – veco grāfieni un abas viņas neprecētās meitas. Tā es satiku savas mīļās komteses jau krietnā pusmūžā, taču mums priekšā vēl bija daudz skaistu gadu. Šarlotei Elizabetei un Katarīnai Vilhelmīnei patika doties izbraucienos ar karieti. Kad viņas savā karietē brauca cauri pilsētiņai uz pili vai devās uz Jāņmuižu apciemot vecāko māsu, ļaudis atskatījās un bērni sauca nopakaļ “Princeses brauc! Princeses brauc!” Siltā un saulainā laikā Šarlote un Katarīna pēcpusdienas kafiju dzēra pagalma dārzā, te viņas labprāt arī lasīja savas iecienītākās grāmatas un vasarās uzņēma ciemiņus – visbiežāk brāļu vai māsas ģimenes.
Esmu dzirdējusi ļaudis runājam, ka savulaik te arī uzturējušās sagrēkojušās, no Pēterburgas izraidītas galma dāmas un reiz pat slepeni nakšņojusi Krievzemes ķeizariene Katrīna 2, tomēr varu atzīties godīgi, ka tas nu it nemaz nav tiesa un tādas dāmas es līdz šim te vēl neesmu manījusi. Lepno “Princešu nama” vārdu nesu tikai un vienīgi par godu savām mīļajām komtesēm, kuru titulu pilsētnieki laika gaitā vienkāršojuši un kuras iesaukuši par princesēm. Tā taču daudz vienkāršāk!
Reizēm pusnaktī, mēnesnīcā es redzu Šarloti Elizabeti un Katarīnu Vilhelmīni sarunājamies un staigājam iekšpagalma dārzā...Daži mani iedzīvotāji esot māsas sastapuši arī otrā stāva istabās. Tomēr ne katram lemts viņas redzēt. Komteses parādās vien tiem, kas tic pasakām....
Autors: Kristīne Timermane-Malēja
