Nekad jau nevar zināt kas lācītim vēderā, pirms to neuzsķērž. Es pat būtu gatavs ar jums noslēgt derības, ka nekad neuzminēsiet, kas man pamatos, kā esmu cēlies un kādus jokus dzīve ar mani izspēlējusi!
Domājat, ka esmu viens no jaunākajiem brāļiem vecpilsētā? Taču vieta, kur atrodamies, ir tikpat sena kā Cēsu pilsēta. Te agrāk pirka un pārdeva, cilvēku bija ka mudž. Laukuma kaktā atradās soda stabs, taču te šajā galā atradās...—nu, nu, kas?- Aka! Tā gan! Neiedomājami! Man pamatos urdz pazemes ūdeņi. Tie man pa vakariem mēdz dziedāt šūpuļdziesmas, stāstot par laikiem, par kuriem nu vairs varat lasīt tikai grāmatās. Man pamatos dzīvības avots!
Vienā kaktā pārdeva pirmā svaiguma reņģes, māla traukus, koka izstrādājumus, zāļu tējas- visu, kas kārtīgā latviešu sētā vai mājsaimniecībā nepieciešams. Reizi mēnesī notika Gadatirgi, kad nu zemnieki cēla galdā to labāko, kas viņiem bija. Aizgaldos ganījās raibaliņas - Gauja, Venta ,Tērvete un Rauna –visas vienā strīpā. Tika izstādītas mēbeles - kumodes, skapji, ēdamgaldi un beņķi, keramikas trauki, pārdevās arī dažādi saldumi un uzkožamie.
Šeit tikās lauki ar pilsētu, tirgošanās bija kā jauka papļāpāšana - visu varēja sarunāt par abām pusēm pieņemamām cenām. Šeit valdīja abpusēja cieņa vienam pret otru.
Bet visa tā sākums meklējams tālā, tālā senatnē. Tad mans draugs – avots, vēl bija tikai maza tērcīte pazemē. Taču ap 13. gadsimta beigām, tas tapa pamanīts un pamodināts no gadsimtu miega. Tā sākās mūsu ciešā draudzība – jo virs avota uzcēla mani - pilsētas galveno aku, no kā ļaudīm spēkus smelties. Kā jūs domājiet kā gan Ivans Bargais kļuva tik visuspēcīgs? – ejot karagājienos pa Livoniju, viņš reiz te pasmēlās sauju ūdens veldzei un bija atkal spēka pilns. Kaut gan no otras puses...varbūt labāk nebūtu dzēris....
Viss laukums bija laukakmeņu ripām klāts. Pa to klaudzēja preču rati un pakavi klabēja. Cilvēki nāca un gāja. Ar laiku manai priekštecei akai te pievienojās Rātsnama māja, viņā galā mazliet atstatus uzslēja baltu baznīcu ar krustu torņa galā. Runāja, ka pakāpjoties uz lieveņa varot Pēterbaznīcas gaili saskatīt, bet pašā tornī, tad gan jau arī jūru un aizjūras zemes! Esmu redzējis māsu baznīcu tikko dzimstam un laistāmies savā kaļķa baltumā, kā arī tās torni nogrūstam un ciešam ugunsgrēkā un gadu simtiem no tās ik svētdienas ārā nāca pilsētnieki Dievu nolūgušies. Bet vai jūs ziniet, ka Ivara Bargā iekarošanas laikā baznīcā mitinājās zirgi. Ej nu tu tiec skaidrs!
Tagad šķiet viss atkal kārtībā – zvani zvana, cilvēki lūdzas un tic. Rātsnama ēkai gan nepaveicās šos notikumus redzēt savām acīm, tā pazuda no zemes virsas 1748. gada ugunsgrēkā...
Bet Cēsis auga lielumā, līdz ar tirdzniecības uzplaukumu ielas sazaroja kā jaunizspraucies koks, mājas saauga kā sēnes - dažādām ierēdniecībām, cunftēm un ģildēm. Man garām soļojušas dažādas kājas, gan nogi, gan beine, gan pastalas i vīzas, galošas, zābaki un šūzi.
Taču 1926.gadā līdz ar modernizāciju sākās lieli strīdi. Pilsētas vadība gribēja pārcelt tirgus laukumu uz pilsētas nomali-uzcelšot angārus pēc Eiropas standartiem. Taču vietējie šeit savu taciņu bija jau ieminuši paaudžu paaudzēs un tik ļoti bija pieķērušies šai vietai, ka i nedomāja piekāpties. Strīdi bija ilgi ar garām pretenziju vēstulēm pilsētas vadībai, taču galu galā nācās vien piekāpties.
Drīz pēc tirgus laukuma pārcelšanas, 30to gadu sākumā neizprotamas ironijas vārdā mani – aku - pārveidoja par namiņu. Te ierīkoja ziedu veikalu, bet tad publisko tualeti. Un tad vēl pēcāk – smaržu veikalu!
Manas īpatnās jumta konstrukcijas dēļ cēsnieki mani iesauca par „ķīniešu namiņu”, pirms vel kāds šejienietis bij vispār vaigā redzējis kaut vienu tādu ķīnieti. Ko lai piebilst, tikpat īpatns kā mans izskats un nosaukums ir arī mana dzīve. Mainīga un strauja. Pēcāk te apmetās muzikālais Gailīša G veikals, te skandināja „Visskaistākais gadalaiks”; „ Dzeltenās kurpes” „ Topmodeles” un tamlīdzīgas ziņģes jeb džingli.
Bet tagad te pazemes urdziņas čalas mijās ar ļaužu sarunām.
Autors: Agita Salmiņa
