„Laipni lūgti Balticher Hoff! Labdien, jaunkundz, kungs!” plati smaidīdams ar joni šveicars atvēra durvis viesnīcas klientiem. Ik rītu līdz ar sētniecēm un pastniekiem viņš ieradās savā postenī pie “Balticher Hoff” ārdurvīm.
Katru darba dienu šveicars uzsāka ar pamatīgu pucēšanos. Viņš uzfrišināja mundieri, pogas nospodrināja līdz tās laistījās kā skursteņslauķim, arī stērķeli viņš nežēloja, kā dēļ stāja vienmēr bija kā zaldātam. Darbs nebija vienkāršs – papildus modrībai,tolerancei un fiziskajai slodzei klāt nāca arī gods, ko nebija viegli turēt. Galu galā viņš bija pirmais, kurš uzņem viesus un veido “Balticher Hoff” tēlu.
Rīgas iela vienmēr bija kustībā – ļaudis gāja darīšanās, ciemojās un iepirkās. Šveicars vienmēr bija lietas kursā par jaunākajiem notikumiem pilsētā – kurš ko nopircis,kurš kuru nosaucis nelabā vārdā un kas kuram pazudis. Tāpat viņš vienmēr zināja stāstīt ,kas notiek viesnīcā, kas galdā pusdienās un kādi viesi apmetušies.
Bez iebraucējiem no Sanktpēterburgas manās mājīgajās un greznajās telpās apmetās arī vietējie muižnieki tepat no Vidzemes, Kurzemes, Igaunijas. Kamēr kungi pulcējās savos “landtāgos”, dāmas pavadīja dienu daktera Smilgas ūdens ārstniecības iestādes vannās vai piemeklēja saviem tērpiem jaunus aksesuārus. Tepat esošais Joseloviča kunga cepuru salons bija visai iecienīts.
Viņš bija izcils cepuru meistars – tās tika rotātas ar ziediem, daž ne dažādām ciku cakām un mežģīnēm. Cepures bija krāšņas, bet tajā pat laikā elegantas un gaisīgas...
Vakarus smalkie viesi reizēm pavadīja greznās ballēs namā, kas vēl tagad stāv man pretī. Toreiz to sauca “Musengeselschaft” un tas skaitījās augstākās vācu sabiedrības saietu un balles nams. Šīs “Musengeselschaft” ekonomija un apkalpe arī piederēja pie manu ļaužu uzdevumiem. Tie nu gan bija skaisti vakari! Jau kādu brītiņu pirms balles sākuma satraukušās un lepnās kleitās sapucējušās dāmas savu kungu pavadībā traucās lejup pa manām kāpnēm. Viņas, priecīgas un ziņkārīgas, gribēja pirmās nopētīt pārējās un paspēt pārrunāt jaunākās tenkas, pirms atkal doties atpakaļ uz savām lauku muižām. Balles vakaros pa kaimiņu nama atvērtajiem logiem plūda mūzika, kas tā vien aicināja dejot, dejot, dejot...Pa vidu starp dejām un saviesīgām sarunām ļaudis mielojās ar Karlīnas sarūpētajiem gardumiem un labākajiem dzērieniem no Augusta vīna pagraba.
Mana saimnieka vīna pagrabs bija sevišķi izslavēts par daudzajām izmeklētajām šķirnēm. Augusts mīlējis arī savus tuvākos draugus cienāt ar vīnu, un tikai to labāko. Vīnu viņi dzēra lēni izgaršojot un vedot atbilstīgas, nesteidzīgas sarunas. Viens no Augusta draugiem bija ārsts Smilga, kurš bija apprecējis īstu, šplīnīgu vācieti. Otrs liels draugs bija zvērināts advokāts Voldemārs Teikmanis, kurš te bieži ciemojās ar sievu un saviem trim dēliem.
Taču ne mazāk izslavēta par Augusta vīna pagrabu bija Karlīnas kulinārijas skola. Karlīna, labās skolās mācījusies, kļuva par īstu kulinārijas lietpratēju, kas lieti noderēja viesnīcas saimniecībā. Savam vaļaspriekam viņa atvēra pati savu kulināru skolu viesnīcas telpās. Tur Cēsu jaunavas varēja apgūt gan to kā pagatavot gardu ēdienu, kā taupīgi saimniekot, gan kā pareizi klāt galdu, ja gaidāmi kādi lepnāki godi.
Piemēram, jūs kundzes, ziniet kā pareizi rauga mīklu taisīt un kā pīrāgus cept? Priekš tiem var lietot kuru katru baltmaizes mīklu, bet ja tos grib sevišķi labus, tad jārīkojas šādējādi- ņem karoteli salda krējuma, sasilda remdenu un pieliek tam drusku sāls un kādas trīs lotes rauga. Piemaisa tik daudz smalkus kviešu miltus ,ka tiek pašķidra mīkla, tad noliek siltā vietā uzrūgt. Pa tam sašūmē divas veselas olas ar pāra karotēm cukura, pieliek klāt kādu sagrūztu kardamonu, pus citrona sulas un smalki grieztu dzelteno miziņu. Liek mīklu siltā vietā, lai briest!
Kad tādus labus pīrāgus saēdas, tad var valsi griezt visu vakaru!
Līksmu vakaru un nāciet vēl!
Autors: Agita Salmiņa
Autors: Agita Salmiņa
