1. Viesnīca "Baltischer Hof". Rīgas iela 21

Viesnīcnieka Augusta Pētersona  sieva Karlīne teikusi -  ja man būtu rakstnieces dāvanas, es uzrakstītu kaut tikai vienu grāmatu.  Proti, par veco Baltijas viesnīcu Baltischer Hoff. Par tās likteni, ļaudīm, kas te apgrozījās un notikumiem, kas te risinājās Divdesmitā  gadsimta sākumā.

Šo stāstu glabāju jau ilgi. Tāpat kā mana lielākā draudzene Karlīne, es gluži vienkārši nespēju klusēt.

2. V.Rumpīša manufaktūras preču tirgotava. Rīgas iela 23

Te Rīgas ielā, vecā tirgus laukuma malā kņada un rosība valdījusi vienmēr, tāpēc nemaz īsti neatminos, kā un kad esmu radies. Svaiga, tikko cepta maize, koloniālpreces, zelta un sudrablietas, smalkas cepures, elegantas rītakleitas un gaumīgi vakartērpi, saldumi un dažādas sīkpreces – to visu reiz varēja nopirkt zem mana jumta. Vai varat iedomāties, ka pagājušā gadsimta sākumā te vienlaicīgi darbojās viens veikals, divas sīkākas bodītes un vēl traktieris? Augšējos stāvos, protams, bija arī dzīvokļi, kuros mitinājās gan saimnieku ģimenes, gan īrnieki. Un saimnieku pa šiem gadu desmitiem man bijis gana daudz. Katrs no tiem kaut ko pārbūvējis, uzbūvējis un piebūvējis, tāpēc arī mana izcelsme ir tik neskaidra.

3. Princešu nams. Rīgas iela 47

Spogulīt, spogulīt, saki man tā! Kura ir visskaistākā?

Atļaujiet jūs sveicināt, dārgās dāmas un godājamie kungi! Jūs droši vien jau būsiet dzirdējuši, ka cēsnieki mani mēdz dēvēt par “Princešu namu”. Tas nekas, ka manas lepnās parādes kāpnes sen kā jau aizslaucījis steidzīgais laiks, sulaiņi klāj mielasta galdu uz mākoņa maliņas, bet princeses  patvērušās pasaku grāmatās. Sakiet, vai jūs ticat pasakām? Pasakām par princesēm?... Pat, ja nē, es jums vienu tomēr pastāstīšu.

4. Doktora Adolfi nams. Lielā Līvu iela 1

Sveicināti mīļie viesi!  Piesēdiet, iekārtojieties un saspicējiet ausis!  Jo man ir daudz ko Jums pastāstīt.

Vēl ilgu laiku pirms jūsu vecmammām un opīšiem, kad nebija ne telefoni, ne interaktīvās tāfeles vai rentgenta aparāts, tavu brīnumu, arī tad cilvēki tika ārstēti , un arī tad viņi skolojās. Tās bija citas Cēsis un arī cita Lielā Līvu iela 1.

5. Andersona foto ateljē. Lielā Kalēju iela 5A

Esiet sveicināti manā namā!

Lai arī 100 gadu pagājis no tā brīža, kad atvadījos no šī nama, tas tomēr joprojām ir mans nams. Šī māja glabā manu stāstu. Stāstu, kas nebeidzās ar manu aiziešanu, bet turpinājās arī pēc tam. Šodien man ir svētku diena, jo jūs esat atnākuši ciemos. Un es dalīšos ar jums sava nama atmiņās. Varbūt nezināt, bet varbūt esat aizmirsuši – esmu fotogrāfs. Cēsu fotogrāfs Kārlis Andersons; tas pats, kurš dzimis pirms 168 gadiem tepat mūsu apriņķī – Dzērbenes Nēķena muižas Urbiņos.

6. Bīdenrota nams. Liela Katrīnas iela 19

Sveiks, garāmgājēj! Es te stāvu… stāvu un domāju: 160 gadu – tas ir daudz vai maz?
Redzi, vēstures pētnieki un arhitekti lēš, ka man varētu būt 150 – 160 gadu. Bet kas to tagad lai zina punktīgi pateikt, es pati jau ar pēc daudzajām pārbūvēšanām vairs lāga neatceros. Tas tomēr bija tik sen…

Par mani pašu vecāki ir dolomīta akmeņi, kas iebūvēti mana pagraba pamatos. Tie savā starpā nemitīgi tērgā un plātās, ka kādreiz tiem esot bijusi daudz košāka dzīve un amats. Esot tupējuši pilsētas mūrī tepat netālu pie Katrīnas vārtiem un sargājuši pilsētu. Tie gan laikam veci kā pasaule, bet tarkšķ vienā baltā gabalā! Kādreiz Katrīnas iela esot bijusi viena no galvenajām Cēsu pilsētiņas ielām.

Nakts-1. Viesnīca "Baltischer Hof". Rīgas iela 21

„Laipni lūgti Balticher Hoff! Labdien, jaunkundz, kungs!” plati smaidīdams ar joni šveicars atvēra durvis viesnīcas klientiem. Ik rītu līdz ar sētniecēm un pastniekiem viņš ieradās savā postenī pie “Balticher Hoff” ārdurvīm.

Katru darba dienu šveicars uzsāka ar pamatīgu pucēšanos. Viņš uzfrišināja   mundieri, pogas nospodrināja līdz tās laistījās kā skursteņslauķim, arī stērķeli viņš nežēloja, kā dēļ stāja vienmēr bija kā zaldātam. Darbs nebija vienkāršs – papildus modrībai,tolerancei un fiziskajai slodzei klāt  nāca arī gods, ko nebija viegli turēt. Galu galā viņš bija pirmais, kurš uzņem viesus un veido “Balticher Hoff” tēlu.

Nakts-2. Ķīniešu namiņš. Rīgas iela 24a

Nekad jau nevar zināt kas lācītim vēderā, pirms to neuzsķērž. Es pat būtu gatavs  ar jums noslēgt derības, ka nekad neuzminēsiet, kas man pamatos, kā esmu cēlies un kādus jokus dzīve ar mani izspēlējusi!

Domājat, ka esmu viens no jaunākajiem brāļiem vecpilsētā? Taču vieta, kur atrodamies, ir tikpat sena kā Cēsu pilsēta. Te agrāk pirka un pārdeva, cilvēku bija ka  mudž. Laukuma kaktā atradās soda stabs, taču te šajā galā atradās...—nu, nu, kas?- Aka! Tā gan! Neiedomājami! Man pamatos urdz pazemes ūdeņi. Tie man pa vakariem mēdz dziedāt šūpuļdziesmas, stāstot par laikiem, par kuriem nu vairs varat lasīt tikai grāmatās. Man pamatos dzīvības avots!